Mēs neprasām ne centu. Saruna ar rabīnu Dr. Menahemu Barkahanu

Rabīns Dr. Menahems Barkahans.

Rabīns Dr. Menahems Barkahans, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības Šamir, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs un Eiropas Rabīnu padomes loceklis, uzskata, ka izglītībai, jau sākot ar bērnudārzu, ir jābūt valsts valodā. Integrācijas politikas pieredze Izraēlā ir pierādījusi, ka tas ir vienīgais ceļš uz sabiedrības vienotību. Žurnālisti Māris Antonevičs un Māra Libeka viesojās pie rabīna, lai izvaicātu viņu gan par politiskajām aktualitātēm, gan arī tīri cilvēcīgiem jautājumiem.

M. Antonevičs: Krievijas un Ukrainas militārais konflikts radījis nedrošības sajūtu arī Latvijā. Kāds jums ir noskaņojums?

M. Barkahans: Gatavojam vēstuli Latvijas policijai, kurā lūgsim, lai policija pievērš lielāku uzmanību teritorijai, kur atrodas Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzejs, kā arī organizācijas Šamir telpas. Šo vietu apmeklē daudzi. Starptautiskais terorisms nepārbauda, kas tu esi un ko tu dari. Ir sācies reliģiskais karš ar ekstremālu islāmisko pieeju, tāpēc vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību, lai ekstremālie musulmaņu pārstāvji neiebrauc Latvijā. Jādara viss iespējamais, lai Latvijā būtu pēc iespējas mazāk emigrantu un bēgļu. Situācija ir ļoti bīstama, un es ceru, ka Latvijā ir daudz gudru politiķu, kas šo bīstamību saprot un rīkojas, lai te būtu drošība. Ekstrēmisti domā vienā virzienā kas nav ar mums, tas ir pret mums. Mēs redzam, ko viņi dara Beļģijā, Parīzē, Anglijā, kas notiek ASV...

Latvijas sabiedrība ļoti uztraucas un jūt līdzi Ukrainas tautai, kas cieš no Krievijas agresijas

Latvija ir Eiropas Savienības valsts, un tai ir svarīga dalībvalstu nostāja Ukrainas jautājumā. Taču jāņem vērā, ka militārais konflikts notiek dažus tūkstošus kilometru no Latvijas, kā arī tas, ka Krievijai ir robeža ar Latviju. Mūsu valstij visu šo laiku bija ļoti laba ekonomiskā sadarbība ar Krieviju, tāpēc būtu jādara viss iespējamais, lai sadarbību saglabātu. Bizness ir kā ūdens, tas ir tur, kur viegli ienākt.

Es tāpat kā daudzi vēlos, lai Ukrainā būtu miers, bet traģiskie notikumi, kas tur attīstās, nav Latvijas konflikts. Izraēlas ārlietu ministrs Avigdors Libermans, paužot nostāju par Ukrainas un Krievijas militāro konfliktu, skaidri un nepārprotami pateica, ka Izraēlai ir daudz problēmu, kas jārisina, tāpēc neatliek laika domāt par to, kas notiek citās valstīs tūkstošiem kilometru no Izraēlas.

Jūs nesen pats bijāt Krievijā, kāds ir jūsu iespaids par to, kas tur 
notiek?

Viesojos Jekaterinburgā, kur dzīvo mana meita un znots, kurš ir virsrabīns. Viņš tur ieradās no Izraēlas un strādā jau septiņpadsmit gadus. Manas meitas ģimenē ir septiņi bērni. Vecākajam mazdēlam nosvinējām trīspadsmito dzimšanas dienu jeb, pēc ebreju tradīcijas, pilngadību.

Šogad aprit simt gadu kopš krievu cars deportēja 40 tūkstošus ebreju no Kurzemes. Tikos ar šo cilvēku radiniekiem, kuriem ir latviska izcelsme.

Latvija ļoti pareizi darīja, ka ar likumu atļāva piešķirt dubultpilsonību. Mani bērni un mazbērni būs Latvijas pilsoņi. Izraēlas valsts ir pieņēmusi lēmumu automātiski piešķirt pilsonību līdz ceturtajai paaudzei. Tas nenozīmē, ka nav jāzina ivrits ja saņemta pilsonība un nav pietiekamu valodas zināšanu, tā ir jāmācās. Valoda apvieno visus cilvēkus, kas Izraēlā ierodas no dažādām valstīm. Poliklīnikās, pašvaldībās ir izlikti uzraksti ne tikai ebreju valodā, bet arī arābu un krievu valodā.

Bet ebreji Izraēlā ierodas arī no angļu, franču un citās valodās runājošām valstīm

Ja kādā apvidū dzīvo daudz franciski runājošo ebreju, tad tur visa informācija ir pieejama arī franču valodā. Galvenais ir palīdzēt cilvēkam, lai viņš saprot, ko valsts vēlas. Tad neveidosies negatīvs noskaņojums pret valsti, kurā šis cilvēks dzīvo.

Kā tas iet kopā ar jūsu aicinājumu, ko jūs paudāt savā publikācijā Latvijas Avīzē, pāriet uz izglītību latviešu valodā, jau sākot no bērnudārza?

Runājot par Izraēlu, jāņem vērā tas, ka cienījama vecuma cilvēki neiemācīsies grūti apgūstamo ebreju valodu.

Latvija ir maza valsts, un visiem, kas šeit dzīvo, jāzina valsts valoda. Valsts un pašvaldību skolās, kas tiek uzturētas par valsts naudu, mācībām jānotiek tikai un vienīgi valsts valodā. Privātajās skolās var mācīties, kādā valodā vēlas. Rīgā ir divas ebreju skolas privātā un pašvaldību skola, kurā mācās daudz tādu skolēnu, kas nav ebreji. Ja tā ir ebreju skola, tai vajadzētu būt privātai, kur mācās tikai ebreji.

M. Libeka: Pirms ārlietu ministra Edgara Rinkēviča vizītes uz ASV politiķi atkal cēla gaismā ebreju īpašumu jautājumu, kas izraisīja lielu sabiedrības rezonansi. Kāds ir jūsu viedoklis par šo politiski visnotaļ jutīgo tēmu?

Vajadzētu saprast un atcerēties, ka visu īpašumu nacionalizācija notika, sākoties padomju okupācijai 1940. gadā. Tad likvidēja arī visas ebreju organizācijas. Pēc gada sekoja deportācijas, kad izsūtāmo cilvēku skaitā 12% bija ebreju. Sākās Otrais pasaules karš, Hitlera armija ienāca Latvijā un iznīcināja vairāk nekā 70 tūkstošus ebreju. Apmēram trīs tūkstoši tautiešu gāja bojā padomju armijā. No ebreju kopienas atgriezās mazāk nekā 20 tūkstoši ebreju.

Pēckara laikā Latvijā iebrauca diezgan daudz ebreju, lai šeit strādātu. Te bija vieglāk dzīvot, jo Latvija robežojas ar Eiropu. Perestroika taču arī sākās no Latvijas.

Visi ebreji, kuri atbrauca, ir daļa no Latvijas ebreju sabiedrības, un viņiem visiem ir tiesības uz īpašuma restitūciju. Latvijas valsts nevar sēdēt vienlaikus uz diviem krēsliem rēķināt padomju okupācijas nodarīto kaitējumu un saglabāt nozagto.

Kandavā atrodas sinagoga, kas pieder pašvaldībai, un nav nekādu problēmu, lai šo īpašumu atdotu ebrejiem. Mēs dosim iespēju tur saglabāt kultūras dzīvi.

Kopā ar savu draugu no Izraēlas, kurš izteica vēlēšanos ziedot, aizbraucām uz Tukumu un uzzinājām, ka sinagogā ir izveidota bērnu invalīdu sporta zāle. Ziedojām pašvaldībai zāles restaurācijai, uzlikām piemiņas plāksni pie sinagogas, kā arī Tukumā nošautajiem 516 ebrejiem, bet trešo plāksni sponsoru Svetovicku ģimenei.

M. Antonevičs: Daudziem Latvijā ir radušās aizdomas, ka ebreji tos atgūtos īpašumus ātri pārdos un naudu sadalīs.

Visi ebreju īpašumi, kas pieder valstij un pašvaldībām, ir jāatdod ebreju sabiedrībai, un nevienam nevajadzētu būt interesei, ko ebreju kopiena dara ar saviem īpašumiem. Esmu pret to, ka par īpašumiem norēķinās naudā. Mēs neprasām ne centu.

Ebrejiem piederēja arī kapsētas. Par Eiropas fondu naudu sakopām Jaunjelgavas ebreju kapsētu, kas tagad kļuvusi par tūrisma objektu. To pašu izdarīsim arī ar citām kopskaitā sešdesmit vienu kapsētu.

Tīri teorētiska situācija viens latvietis aizbrauc uz kādu tālu valsti un saka: mums te bija īpašumi, dodiet man daļu no tiem, jo esmu latvietis, tāpat kā tie, kas tur toreiz dzīvoja. Tikai tāpēc, ka tautība tā pati.

Nedomāju, ka jums uz to nav tiesību. Jūs esat daļa no latviešu kultūras, daļa no Latvijas. Tādas sienas kā Geto muzejā ar simt tūkstošiem nogalināto ebreju vārdiem nav nevienā valstī. Tas katram nošautajam ebrejam ir personisks piemineklis.

M. Libeka: Ebreju īpašumus jau neprasa jūs vadītā reliģiskā draudze Šamir, bet gan baņķiera Suharenko kunga pārvaldītā Ebreju draudžu un kopienu padome

Latvijā ir dažādas ebreju organizācijas. Šamir, kas ir viena no vecākajām, nav iestājusies Ebreju draudžu un kopienu padomē. Es ceru, ka Latvijas Saeima pieņems pareizu lēmumu un mēs saņemsim daļu no ebreju īpašumiem. Starp citu, Geto muzeja izveidei no Suharenko kunga vadītās organizācijas neesam saņēmuši nevienu centu.

M. Antonevičs: Padomei nepatīk tas, ko jūs darāt? Vai arī nav intereses?

Atbildēšu jums ar kādu ebreju anekdoti. Haims šķiras no savas sievas. Paziņa viņam jautā: Kāpēc tu to dari? Skaista sieviete, tik labi jūs dzīvojat Piedod, lūdzu, tā ir mana sieva. Par savu sievu neko sliktu nerunāšu, atbildēja Haims.

Pēc laika viņš izšķīrās. Haim, tagad taču tu vari pastāstīt, kāpēc izšķīries no savas sievas, paziņa nelikās mierā. Piedod, viņa man tagad ir sveša sieviete, es par svešām sievietēm nerunāšu, atbildēja Haims.

M. Libeka: Vai teritorija, kur atrodas Geto muzejs, pieder Šamir?

Tā pieder pašvaldībai. Rīgas dome mums daudz palīdz telpas un teritorija mums ir iedota bezmaksas nomā. Paldies Ušakova kungam un Amerika kungam. Paldies arī Georgam Lancmanim, kura vairs nav šai saulē, bet kurš ir idejas autors Geto muzeja izveidei.

Darbs turpinās esmu sagatavojis vairākas jaunas programmas, no kurām viena ir saistīta ar rabīnu izglītošanu.

M. Antonevičs: Kā jūs vērtējat tādu personu kā Simona Vīzentāla centra vadītāju, kara noziedznieku mednieku Eframu Zurofu?

Pazīstu viņu personiski. Esmu pret Zurofa brutālo nostāju, jo tas nav pareizais ceļš. Pazīstu arī antifašistu līderi Josifu Korenu, viņš ir simpātisks cilvēks, bet man nav pieņemama viņa politiskā darbība.

Vai jūs saskatāt antisemītismu, kad bijušie leģionāri dodas pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus?

Bijušie karavīri grib nolikt ziedus par piemiņu saviem draugiem, kuri krituši karā. Nav svarīgi, kurā pusē viņi karoja. Problēma sākas tad, kad šos sirmos kungus sāk politiski izmantot gan no labās, gan kreisās puses. Lai tas nenotiktu, vajag kaut ko mainīt. Varbūt 16. martā nav jāiet pie pieminekļa, bet jāaizlūdz par kritušajiem baznīcās, kapsētās?

2015-02-27 17:03:44